Vija Celmiņa ir latviešu izcelsmes ASV gleznotāja un grafiķe, kas kļuvusi par vienu no ievērojamākajām mūsdienu amerikāņu hiperreālisma virziena māksliniecēm un kura pasaules atzinību guvusi, pateicoties savam īpašajam rokrakstam – bezgalīgā plašuma (okeāns, zvaigžņotā debess, tuksnesis) atveidojumam. Viņas darbi iekļauti nozīmīgākajās modernās mākslas kolekcijās pasaulē, piemēram, Metropolitēna muzejā Ņujorkā, Vašingtonas Nacionālajā galerijā un Pompidū centrā Parīzē.
Dokumentālā filma “Vija.Celmins/Interpretācija” pirmo reizi atklās mākslinieces radošo darbību un unikālo personību. Filmēšanas grupa viesojās pie Vijas Celmiņas Ņujorkā un Longailendā, kur viesiem no Latvijas bija ne tikai ekskluzīva iespēja vērot mākslinieci darba procesā, bet arī tikties ar viņas domubiedriem un būt klāt Ņujorkas mākslas notikumos. Filmas fragmenti kļuvuši par daļu no Vijas Celmiņas personālizstādes ekspozīcijas, kas apskatāma Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz šā gada 22. jūnijam.
Režisors: Olafs Okonovs
Producente: Antra Cilinska
Scenārija konsultante: Elita Ansone
Operators: Aleksandrs Grebņevs
Vairāk par Viju Celmiņu
Vija Celmiņa savā agrīnajā daiļradē ar eļļas krāsām uz audekla vai ogli uz papīra radīja drīzāk draudīgu un agresīvu vidi, aizskarot vardarbības tematiku. Jo īpaši ap 1960. gadu tapušie darbi atspoguļo kara un iekšpolitisku agresiju rezultātā destabilizētu un disharmonisku pasauli. Vēlāk interesi par ieročiem un lidmašīnām nomainīja aizrautība ar dabas pasaules elementiem – okeānu, tuksnesi un galaktiku. Pēc 1990. gada māksliniece fotogravīras tehnikā melnos un pelēkos toņos attēlojusi naksnīgas debesis vai zirnekļa tīklus tuvplānā. Darbi bieži vien radīti mēnešiem ilgā procesā un izceļ skatītāju no tveramās ikdienas, atdodot viņam mieru un laiku.
Vijas Celmiņas māksla savā intuitīvajā ievirzē ir emocionāla, bet mērķtiecībā un detaļās dziļi racionāla. Savā vienkāršībā un savstarpējo attiecību mērogā Vijas Celmiņas pasaules redzējums ir latvisks un intīms. Darba tikums, spēja pastāvēt un tiekšanās pēc skaidrības ir talanti, ko Celmiņa pati apzinās kā savu senču mantojumu. “Manī ir latviešu zemnieces stiprums,” ar pārliecību saka māksliniece, reizē norādot, ka viņas personīgo vērtību skalā visaptverošs humānisms ir nozīmīgāks par šauri nacionālu orientāciju. Viņa pati par savu mākslu saka, ka tā ir skarba un prasa mentālu piepūli gan radīšanas procesā, gan darbu skatīšanās laikā. Savukārt milzīgo pieprasījumu pēc viņas darbiem un garo rindu pēc tiem, kurā jāstāv līdz pat 10 gadiem, māksliniece pieticīgi komentē kā savas zemās produktivitātes problēmu. Savukārt sabiedrības atzinīgo novērtējumu māksliniece uzskata par brīnumu, par pārsteigumu, jo, viņasprāt, visi mākslas darbi savu īsto dzīvi sāk, tikai nonākot pie cilvēkiem, nevis atrodoties mākslinieka darbnīcā.
Vijas Celmiņas personālizstādes un retrospektīvas rīkotas daudzos pasaulē nozīmīgos mākslas centros – Vitnija Amerikāņu mākslas muzejā Ņujorkā (Whitney Museum of American Art, 1973, 1993), Deivida Makkī galerijā Ņujorkā (David McKee Gallery, 1983, 1988, 1992, 1995, 1996, 2001), Laikmetīgās mākslas muzejā Losandželosā (Museum of Contemporary Art, 1994), Kartjē Laikmetīgās mākslas fondā Parīzē (Fondation Cartier pour l’Art Contemporain, 1995), Karalienes Sofijas Nacionālajā muzejā un mākslas centrā Madridē (Museo Nacional de Arte Reina Sofia), Modernās mākslas muzejā Frankfurtē (Museum für Moderne Kunst, 1996-1997), Anthony d'Offay Gallery Londonā (1999), Metropolitēna muzejā Ņujorkā (The Metropolitan Museum of Art, 2002). 2008. gadā māksliniecei tika piešķirts prestižais Eiropas mākslas apbalvojums – Rosvitas Haftmanes balva.