Ieceres pamatā ir reāls notikums Japānā – pēc zemestrīces glābēji kādas mājas drupās cauri plaisām pamanīja jaunas sievietes ķermeni. Poza bija ļoti dīvaina, viņa itin kā lūgdamās tupēja uz ceļiem – ķermenis noliekts uz priekšu, rokas kaut ko apskāvušas. Sabrukusī ēka bija sadragājusi viņas muguru un galvu. Cerībā, ka sieviete tomēr varētu būt dzīva, glābējs mēģināja aizsniegties viņu sataustīt, aukstais ķermenis liecināja, ka sieviete ir mirusi.
Glābējs un viņa komanda devās izpētīt nākamo sabrukušo namu, tomēr savāds spēks sauca atgriezties. Lai labāk izpētītu vietu, glābējs notupās uz ceļiem, un spēji iekliedzās: “Bērns! Tur ir bērns!”
Komanda iztīrīja gruvešus. Zem sievietes ķermeņa, krāsainā segā ietīts, gulēja trīs mēnešus vecs zēns. Acumirklī visiem tapa skaidrs – lai glābtu dēlu, sieviete bija ziedojusi pati sevi, mājas brukšanas brīdī dēla ķermeni aizklādama ar savējo. Glābējs paņēma bērnu rokās, bet zēns turpināja mierīgi gulēt. Paverot segu, glābēji ieraudzīja mobilo tālruni. Uz ekrāna bija īsziņa: “Ja tu izdzīvosi – atceries, es tevi mīlu...”
Tālrunis tika nodots no rokas rokā. Visi, kas izlasīja ziņu, raudāja.
“Ja tu izdzīvosi – atceries, es tevi mīlu...”
Lūk, tāda ir mātes mīlestība.
Komponists: Zigmars Liepiņš
Teksta autore: Andra Manfelde
Solisti: Inga Šļubovska (soprāns), Aleksandrs Antoņenko (tenors), Gundars Āboliņš (stāstnieks)
Mūziķi: Tālivaldis Deksnis, Roberts Hansons (ērģeles), VAK “Latvija”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Jānis Liepiņš